Nebildē atmiņām, to met malā kā monogāmiju
Jo dažas dziesmas strādā labāk kā fotogrāfija
Biš’ pietrūkst laiks, kad traki bij’ platās drēbes
Bet mani tas saista, jo tas jau ir pagātnē
Labās ēras var papist – tās glabā gēni
Tās citur atrast ir kā atrast te kramā krēmu
Kad dzīvē pienāk tukšakās nodaļas
Un dienas lietainās ir plusā – tad dod vaļu
Tikai melanholija klusā, ko dod maņas
Un, ja ir saulains, aizej dušā pēc noskaņas
Pohuj, ja citi teica – „Tu traks!”
Jo labākais spogulis ir manas meitenes acis
Mēs visi esam sveiki, kaut ir steiga un tas
Atgrūž, kaut stavām tuvāk nekā Teika un Brasa
Var melot sev, ka tas ir labi kā pišanās
Meli maziņi paliek tik’ pēc aliņa ticamāki
Viss ir aplī, veci, tu labi dari, ko citi māk
Laiks iet ātrāk, man šķiet, ka jau tie gadi pa 2 nāk
Labi, uz ātro ņemu kladi – nav diži vārdi
Bet aprakstu to, kas vada mani, es biju tālu

Piedz. 2X
Mūsu kompleksi nav kautiņu vērti
Kaut acis atgādina šautriņu mērķi
Dzīve smaida un es pats viņu mēdu
Laikam atmiņa pilna, būtu laiks viņu dzēst

Tas, kas man dārgs, tas vieniem lēts
„Tu riebies,” – to man saka pat uz griestiem ēnas
Kad neguļu, man ir drebuļi, kad smieties mēdzu
Un ir piektdiena – pie glāzes es kā piesiets sēžu
Kaut bieži negribās es piedodu kļūdas
Tik daudz domāju ar sirdi, ka drīz tā rievota būs
Lieku mūziku, kura, likās, vienotu mūs
Bet tā nomutēju visus it kā lietotu pulti
Dzīves lejas un augšas, kur tu vēl leksi?
Kad dzīve atgādina burtu M, veci
Ir atzīmes labas, bet būs tur vēl testi
Plus, tas aliņš nelīdzēs – sūc un dzer „Nestea”
Baltie un melnie posmi nāk, lai lādi
Ja tev dzīve atgādina zebru – kāp tai pāri
Kā baidoties apžilbt, daži klanās tās naudas dēļ
Pat uz gaišo pusi viņi skatās ar saulenēm
Es nē, moš’ pat, ja papistu visu
Jo dzīvi redzu kā puzli, nevis sasistu stiklu
Es neesmu no klipa, kur ir dzīres un tusi
Bet es esmu sutiners, ja mana dzīve ir kuce

Piedz. 2X