Piedz.
Ja tu mani redzēji, es uzvanīšu tev
Prasu, jo meklēju sevi, ne uzmanības dēļ
Atlīdzība garantēta – kārāti un naļiks pat
Ja tu to vēlies, pāradi man mani tad

Es cenšos atrast sevi it kā vairs nenāku ciemos, mājās
Tas ir grūti, jo es izskatos savādāk nekā iedomājos
Kur mana būtība parādās? Repā vienotajos?
Drošībā, kur drosmes ir vairāk kā netā lietotājos?
Šķiet, ka es pamanīju spogulī sevi, bet jau liekās
Ka tas nevaru būt es, jo esmu daudz tievāks
Moš’ esmu netā, kur pilns ar tādu skābi
Bet draugu profils ir tikai bilde un pāris vārdi
Nezinu, kur eju vai bēgu, nesakiet
Jo tik’ pa asvaltu skrienu, lai pēdas nepaliek
Un šī ir pasaule liela, kur grēks ir nesaliet
Laikam meklēšu ilgi, ja pat uz scēnas nesatieku sevi
Jo, vai tiešām es skaitu, kad disks
Tiek palaists ar akcentu baigu kā Kiss
Es sevi turpinu meklēt kā maitu kārns grifs
Jo vai tas tiešām esmu es? Nē, laikam kāds cits

Piedz.

Man šķiet, ka sevi redzēju ar staltu pozu
Sūdus runājot, tēlojot kungu vai smalku snobu
Kamēr citi neticībā blenza kā uz baltu kolu
Bet es laikam neredzēju sevi, bet gan alkaholu
Vai tas biju es, skaļš kā Džo Pešijs
Gribot pieradīt īstumu savu tā kā blonds preslijs
Mēģinot būt stilīgs un vēss kā komprese
Bet, zini, tas tomēr nebiju es, bet kompleksi
Uz skatuves sevi rekā redzu, bet
Kad repā metu tev savu letālu rezumē
Par dzīvi, tas ir cilvēks cits, nekādu melu te
Jo redzu elku ietekmi vairāk tad nekā sevi bļe
Satiec mani tepat Nestē
Vai iepazīsti mani manās dziesmās, kad tu press play
Tu dzirdi, redzi mani tā kā SMS – tev respekts
Stāvu priekšā tev, bet vai tas beigās esmu es? Nē, jo

Piedz.