Atkal sūdīgi, ko lai tagad padara
Gribas cīgu, bet tukša mana kabata
Neesmu kā Latvija – man nav sava Amata
Mani piš dzīve, i’ tevi tava pabada
Vēlme dabūt sev smēķi par skādi
Liela kā Hitlera rēķins par gāzi
Kaut griež plaušas kā slēģi ar zāģi
Es pirkšu paciņu kaut lēti vai dārgi
Ja māte redzēs kā dēls tagad velk, tad
Teikšu – “Šodien vēss, tā ir mana elpa!”
Pat, ja būs kā miglā maza telpa
Un pirkstu gali dzelteni kā mozzarella
“Bet kāpēc to vaj’g tīkot?” – es tā
Domāju – “Es tak varu dzīvot bez tā!
Vai, lai justos kā zīžot seksā? Nē.
Dročiju tikko, liku līko fleksā!”
Bet vēl gribu cīgu, ķer brīžos neprāts
Vilkt dūmus kā vardus tā Līgo reklāma?
Tas būtu ideāli, nenāc tu līdz’
Es turu cīgu, es tev nerādu peace
Velku dziļi plaušās kā lecot ledū
Bet kā karā es neko negūstu
Moš’, ja būtu stoun’ā kā redzot Medūzu problēmas pazustu?
Tā tas ir – pa muti izgaro
Dūmi un tad tie plusi izbalo
Sākas klepus, to grūti izskalot
Pohuj, no malas es kruti izskatos
Es sevi mānu, stāvu, kur Zemitāni
Vaigi dēļ grādīgā sārti kā dedzināti
Skatos nekurienē rāmi kā pelikāni
Prātā nākotne – tāla kā Emirāti
Tagad man ir tikai viena komanda prātā
Lai cīga deg spožāk par Volanda lāpām
Pīpēt, plus moš’ ar Rolandu pļāpāt
Līdz izsmēķu dēļ zeme būs oranžā krāsā