Dzīvei patīk jokot, bet tas ir humors melns
Jā, man ir gruzons, pie lūpām te tiek rupors celts
Zaļš kā tuborgs, nevis boss kā Hugo, zelts
Te tāls kā Plutons, bet vismaz man ir muzons vēl
Un vēl mans ego bonusā dzīvē, lirikās ir klāt
Likās, ka mainījos daudz, bet tikai minimāli, brāl
Un man joprojām ir ērts tas, kas no ideāla tālu
Man ir parasta dzīve, bet to kā Iliādu rādu
Es maucu kā māku, to saucot par mākslu
Bet kopš kura laika, vecais, es kaut ko pārstāvu?
Esmu tikai viens no tiem, kas nav draugos ar prātu
Nepiešuj man tikai tos klaunus ar stāžu
Ko pie velna man darīt – celt un tad samīt
Ielikt visu šajā tekstā, līdz elpas nav galīgi?
Cenšos sevi nežēlot, bet smeldz kaut kas manī
Man ir 21, bet mans elks ir Bags Banijs
Man ir laiks pieaugt, nedaudz ir(a) bail vienam
Nejautāšu vairs Dievam – „Saņemties man, vai ieraut?”
Gaistošs ira kaifs, vienmēr tas ir tā kā naids mieram
Saku: „Pofig,” bet patiesībā iekšā sasalu kā gaiss ziemā
Viss būs labi – to pateicu dzejā manā
Jo es esmu grāvī, kas ir pareizā ceļa malā
Pat man esot baltam, es dodu kolorītu repu
Komenti neskar, esmu par anonīmu netu
Brāl, prikoli kritiķiem kā kriptonīts
Pie miķa klāt, it kā tiek lirikā bāzts nikotīns
Pat divi vārdi nones man, it kā te sprāgst Ignalina
Kapēc tā – nezinu. Zini, ej sāc viktorīnu
Man atliek iziet ārā, kur tas pūlis trobeli sāk
Un man idejas dzimst, kā šūnas folikulā
Reps ir visur – to grūž pat holivudā
Vecīt, divi H burti ir pat ūdens molekulā
Man rīt koncis, bet nesaku to draugiem
Vai paziņām, jo daudziem viss tas ir kā joks, jaunie
Fanāti saka, Tu klasiku dod, paldies
Bet vai Tu zini to, kad ir panika jo kaunies
No tā kas esi? Šķiet, ka vaj’g nafig jau nost šauties
Bet prieks ir izvēle – tam, kas patiku dod, ļauties
Lasot to, kas uz papīra virs bīta
Esmu jauns, mani skeleti skapī vēl ir līķi