Es esmu fanāts, šos pantus tīt
Es gribu šodien, bet savu sprandu rīt
Esu gaisā kā baikeris, kas gar rampu krīt
Ja rīmes padaru karstas, bet ne ar pannu (vī)
Lai atdzesētu paņem vannu līdz
Kopš cukuru sāku ar fantu rīt
Prasās izpausties, ieņemt jaunu rangu drīz
Es zinu – tā būs, kā ņemis Vangu līdz’
Pirms uz skatuves es batloju zēnus
Laukos no malkas viens pats nagloju zvērus
Ņēmu iztēli, ja tas valodu vēlas
Ja būtu prasme, monstriem tiem lakotu mēles
Es arī zīmēju, laboju ēnas
Tur zobeni, huiņas no varoņu tēmas
Laikā, kad šķita, ka man nagos ir vēnas
Pirms liku tekstus savus wav’os ar rēku
Jā tas naivums, kas liek fanot par tēvu
Un pret lietus mākoni iet karot ar fēnu
Man laikam vienmēr ir paticis radīt
Kaut lapa biju balta kā vanilla radziņš
Reps mani sapina labi, kur palika kladīte?
Bari fanu saka – „Dari šo!” – un zvana vēl arī
Bet dirsēji nāk kā NLO no alus
Un dirš, es atbildu L-O-L un alles
Dirš, jo nepielec metaforas dažas?
Es apmīžu viņu neta un telefona vadus
Bet labāk par to nepatiku īsumā
Savadāk aizies kā tematiskā brīvrunā
Kad biju sīks, veci, es pisu vientulību
Vajadzēja tik’ papīru, un bija piedūrīgi
Monstru izgriezt bij’ super, tev nepatīk?
Tin ar skoču to suku, lai nesaplīst
Ja nav lemts šitā sacīt šo, veci
Tad es laikam iešu ritmā kratīt žogus
Redzi? Man šī lapa jau sāk aprīt rokas
Un tam beigas neredzu kā naktīs kokus
Un pofig, ka rokas plātu kā nēģeris
Es izlieku sevi kā no mājas tās mēbeles
„Viņš saka pidarass un ānis, kad vēlas tas!”
Jā, bet mazā, tas tak nāca no dvēseles

Piedz.
Eu, vecīt, kā mēs izaugsim garīgi?
Kad naudas nav, nevar izbraukt uz Parīzi
Te vajag rutīnu izlaust un tik’ darīt
Es jau teicu, ka tā izpausme ir svarīga
Saki man, kā mēs izaugsim garīgi?
Kad naudas nav, nevar izbraukt uz Parīzi
Te vajag rutīnu izlaust un tik’ darīt
Es jau teicu, ka tā izpausme ir svarīga