Nav man triku tādu, lai es tiktu dikti tālu
Kaut te tipi nikni stāv, pofig, kādu niku liki, brāl
Man, reizēm dēvē citi par nigeru bālu
Ar ceļu īsāku, kā ziņas, ko twitteris rāda
Zviedz, it kā skaitot es ar pliku, bļe, pipeli stāvu
Man jau ir tas miķis un piķis, tie niķi ir pāri
Tādi kā es jums ir mistiski, kā Hitlera nāve
Vārdi stipri, bļin, it kā, kā sīcis, Bitneru rāvu
Un tagad briedumā aug bicepsi un niķeļa bārda
Pats veicu izvēli, kaut visi to liktenim ļāva
Tāpēc dodu Tev ko vieglu, tā kā riteņu rāmji
Slimu, tā kā triperis, asu kā žiletes, brāli
Es dzeļu lapu, tā kā skorpions ar otu dienām
Augu pasaulē, kur monitors ir logu vietā
Un man nav elku daudz, bet Morisons ir ļoti cieņā
Jocīga saruna, ne skaņa monotona
Kad atbild paceltas rokas uz manu monologu
Entās reizes runāts par bītu, un kā rīmēju
Bet kad saku, ka šito mīlu – es pārspīlēju
Tikai dzēšu kārtējo mītu, jā, nīdēj
Tagad 21, nav vēl skils liels
Un visi mani principi zūd kā silts sniegs
Un es nevaru te darīt to, ko šis stils liegs
Bet tu nesagaidīsi to, ka vilks ries
Tāpēc daru, kas man jādara, kamēr vēl sirds ies
Tas ir – ja vajag melot, arī maskas vilkt
Bēgt no urlām un nepīpēt to, ko rastas mīl
Nedzert tā, ka filmu nelīmē, kad saskandina
Rakstīt tā, ka tie, kas nerīmē, teiks „Kas tas bija”?
Un lai to jums šī relīze visiem atgādina
Ka esmu gandrīz parasts, šīs skaņas ir īsts balasts
Man nevajag trīs gramus, lai maņās zūd tīrs marasms
Man nevajag patiesību, tā grauž pārāk daudz
Jo vairs nav naivie gadi, kad sauc ārā draugi
Un es esmu darījis lietas, kas nav pārāk jaukas, tāpēc