Visās jomās divas puses ir vienmēr
Viņa resna paliek, bet es saku – „Kuce, tu tievē!”
Dažiem sēklas izskatās kā puķes, kas ziedēs
Viedokļu ir dafiga un mūsu mutes ir piemērs
„Es esmu krutākais!” – varu laimīgi saukt
Jo, veci, tu jau zini, ka šeit taisnības nav
Zini, moš’ man arī vajag gaidīt un kaukt
Jo kas ir pareizi? Alkaholu maisīt un jaukt?
Vai mirt veselam? Ko tu gribi uzspiest man?
Nosakot, kas šajā dzīvē liek man justies labi
Es apšaubu sevi, kad kāds izsakās, ka nīst
Kaut ko tādu, veci, kas man izskatās kā īsts
Kāpēc saki, ka sūds, kad es daru normāli?
Vai tad mums ir atšķirīgi maņu orgāni?
Ja atbalstam pretstatus un paliekam laimīgi
Realitāte ir viena, bet mums abiem ir taisnība?

Piedz.
Ar ko tu redzi, kad tu guli un sapņo
Kam ir taisnība, ja kļūdīsies tie, kuri pat saprot
Kāds veselā miesā pat te puvi vēl atrod
Tu kādu laiku savas acis turi, tad atdod

Kas es esu tu man pasaki, bet neklausos
Gribi noteikt, kur ir pamati pat netaustot?
Es visu redzu tā kā vanagi – es nešaubos
Kaut ar acīm mani pavadi – es nekaunos
Es zinu, kā tie svari tev sakustas
Klausies Onyx, tad redzi mani uz skatvues?
Pie miķa hipijs, tas ir labi vai patupi?
Vai tev priekštati lūzt, kā kad valis uz batuta?
Ko? Kāpēc klausās? Es izpratu sakarību
Tas no tā statusa un izskata atkarīgs
Nafig ausis, ja kad nodali, kas patīk
Tu treka krutumu te nosaki ar acīm?
Un pēc tā tad tu nolasi man atzīmi
It kā tikko dzirdētais nav noticis un sacīts
Ja uz snēra netrāpu, kas tad ir šis
Ja daru ļoti slikti, tad moš’ pasaki biš’
Padomus, ja tie teksti, ķipa, vāji padodas
Ā! Tad man labāk rīmēt tikai vārdu galotnes?
Kāpēc neritmā viņš lasa tās zilbes?
Ķipa, tas nav sūdīgi, tas ir tāds stils
Da nahuj, labs i’ labs un slikts i’ slikts
Bet šajā scenā tas ir tabu kā „x x x”
Tāpēc neatzīst, bet es indi lūpās krāju
Kas kādreiz aizvērs viņu pimpju sūkātājus

Piedz.