Un es zinu – jānotiek, kam jānotiek
Man sev pašam ir(a) jāpiedod, un jānoliek
Malā to, kas bieži sasiet rokas kāro iet
Un tas, ka aliņi ir jālieto kā Jāņos, tiek tie
Tikai eju, un nezinu kur
Bet jaunas atziņas es secinu tur
Neredzami defekti, kas izkūst pūlī
Cik žēl, ka tieši viņi šķirs mūs mūžīgi
Mēs satikāmies nelaikā kā vientuļas ēnas
Es laikam piedzimu vienu dienu par vēlu
Citā valsts galā, bet vai lielumam jēga
Ja Tev tagad stāvu blakām tā kā pieturai ēka
Bet mūs vienmēr vajā pagātne
Jo tā mums traucē tagad galu galā, savādi
Tukšas čaulas, nevis garā bagāti
Vajadzēja tikties tikai citā gadā, sanāktu tad
Katrs ar savu bagāžu sirdī
Mūsu ceļi krustojās, jo tiem ir dažādi virzieni
Liktenis joko, mēs bijām sarakstā pirmie
Es tikai brīnos, par ko izvērtās man parasta pirmdiena
Viņa bija tikai paziņa man mūždien
Bet es uzbūvēju kāršu namiņu no dūžiem
Būt ar kādu laimīgam – uz to es, manuprāt, eju
Es tikai mēģinu sameklēt savām sajūtām seju
Katra kļūda dzeļ un baida
Esmu tas, kas akli mūk un cer uz laiku
Bet nav tā, ka, ja traki grūti, ceļu mainu
Lai arī kas Tu būtu, es tevi gaidu
Ceru, ka viss no starta notiks labi
Ka Tu nebūsi tas veids, kā karma sodīs mani
Vai tas būs kas īsts, nevis iztēle prosta?
Mēs to zināsim, nu, vismaz es točna

Piedz. 2X
Un, jā, tas viss ir sarežģīti, jo negribu ar Tevi tikai gultā tikt
Un, jā, es visu sarežģīju, jo, kad esi blakām, atkal vēlos būt kāds cits
Un, kad Tu paņem un beidzot arī pamēģini atšķetināt to, kā tagad jūtās sirds
Tur nekad nederēs prāts un aprēķini, tam, kas ir(a) patiess, ir(a) grūtāk mirt