Man ir acis un veru tās ciet
Noklāj, tad ar melnu segu kā miegs
Tumsa aukstumu un ledu kā sniegs
Tukšumu, kas, kad es ceru, tā spiegs
Es esmu tievs pat, ja sveru kā dievs
Dod man tikai vēnā tādu devu kā prieks
Nez’, vai visiem caurumiem es deru kā diegs
Kad slāpst, man āda rada medu kā spiets
Es tikai saku to, ko bīts grib, lai pasaku
Esu gulējis ar Rīgu un pat nagu
Sajūta, ko sevī nes tu līdz te kā butplug’u
Ar kuru jārunā kā pīles ar McDuck’u
Dzīve smaida tad, kad tu vāc vārdus
Pofig, audzēju matus kā stādus
Un dodu smaidus tev platus kā spārnus
Nav naudas, nevajag blatus kā plānus
Fakti tā māna, es prasu kā nākas
Ka te mutes producē kakas kā ānuss?
Nepietiek, ja izslej fakus kā bākas
Glabā sevi – nelieto latus kā zāles

Piedz. 2X
Cienu sevi, lai visus niķus pazaudētu
Trakas idejas kā pirmais miķis pasaulē
Es gribu vairāk, nevis darīt tik cik citi
Līdz galva strādā kā …kas?

Zeme ir maza, tas ir fakts vēl, nu jā
Atstarojas viņa manā acs melnumā
Te pat skaņā tagad var rakt zeltu tā
Bet saki, pasaulē sev atrast telpu kā?
Manī iekšā ir starts un gala mērķis
Vārdiem šiem paklājs ir mana mēle
Ja papisīšu, es pateikšu laba spēle
Un, kad visi pabeigs, prasīšu, vai varam vēl?
Diss’i sarunu vietā, cik tālu 2 ies?
Es zinu visuma formu, jo viss ir 1
Dzīvie un tie, kas ir miruši kā gladiātori
Nez’, kur vēl ir bijuši mani ātomi
Visi vienādi ar melnu vai baltu ādu
Es ar pilteni mainu savas auras krāsu
Kāpēc citi te grib, lai es kaunu vācu?
Viņus nesaprotu, veci, tā kā klaunu vācu
Tā kā saproti ar TNT – bomba
Es redzu galaktiku DNS formā
Rit dzīvība, redzi tārpus zem zemes?
Rīt tevi iekšā, ārpus un bez tevis

Piedz. 2X