Pie manis policists piegāja, kam smaids bij’ imitēts
Es ātrumu pārkāpu, skrienot kā baigais zibenzellis
Prasīja: „Tu esi traks, dēls, vai civilizēts?”
Un es paskaidroju ka mans laiks ir limitēts
Kad man teica pārmetot: „Tu mainīties sāc!”
Es teicu, ka nokavēju, lai mani gaidītu kāds
Kad mani pratināj’ prasot: „Uz ko tautu vedini Tu?”
Es teicu, ka tikai eju, un es nezinu, kur
Manai dzīvei tikai pienāk starts vakarā
Bars atkal stāv, sākas fars, maskarādes
Bet man pofig – par manām acīm tik’ Marss sarkanāks
Prasi: “Kāpēc?” Es nezināju, ka var savādāk
Visu, ko rakstu Tev, par kapeiku var pirkt
Bet es esmu meklēšanā, jo es pateicu, kā ir
Nav man viegli, labi ir, atkal lietas daru
Mani iedvesmoja dziesma, bet man nav neviena alibi
Mani paņēma ciet kāda veikalā, jo man izmaiņas vaj’g
Jo acīs man palika prieks pat, kad izgaisa smaids
Kāpēc par visu Tu necepies, kā tie, kurus izmaina naids?
Es pateicu viņiem, jo esmu šeit tikai uz laiku
Līdzinos lirikā reizēm es vulgāram tipam
Dabūju kvīti, jo man vajadzēja būt kādam citam
Kļūdas pieļāvu, par kurām nedraud iet uz cietumu
Bet Tavs acu skatiens man ir kā tiesas spriedums

Piedz.
…šeit
…teikt
…dzīvs
…beigts
Es esmu šeit
Ko vēl man teikt
Es biju īsts, es biju feiks
Es biju dzīvs, es biju beigts

Man jābūt labam pilsonim, to patīk deldēt manī
Bet, ja ticu paradīzei vai man jātic ellei arī?
Es nevēlu sliktu, es tikai dodos tālāk
Bet, novelkot robežas, Tu man dod, ko pārkāpt
Sirdsapziņa lēnām nogalina kā neass nazis
Jā, es esmu melojis, jā, es esmu zadzis
Es to ne vienmēr risinu – tās kļūdas liek bēguļot
Varbūt tāpēc, kad man ir labi, es jūtos kā grēkojot
Tu vari man teikt, ka par visu, ko daru, te pienākas stress un bēdas
Vari baidīt ar elli pat sātanu, bet mans lielākais grēks ir gļēvums
Tas kā piedāvāt bērnam bēres vai likt piegādāt ēst uz Mēness
Jā, esmu vainīgs, un varu vēl piebilst bez pietātes: „Esmu dzēris.”
Jo vai Tu ticētu, ka patiesībā man mantas, nu, nerūp?
Bet esmu tas vainīgais te, tikai lai tas Tu nebūtu
Ar asarām acis jau piepildās, tai to tikko šeit nebij’
Es aizskāru tevi, bet tikai, jo likās, Tev ir, ko teikt pretī
Tu dāvā man siltumu, mieru te, nevis izstaro noliegumu
Bet kāpēc, kad tuvojos Tev, šķiet, ka es izdaru noziegumu?
Es varu būt sarunās skaļš, ass, ja stāstu prikolus
Bet bail, ko jūtu, Tev atklāt, it kā tas ir ārpus likuma
Es paskaidrot nevaru to, ko te daru, jau sodiem gaidu debiju
Kas ticēs, ka nozagu pulksteni tādēļ, ka todien laika nebija?
Un ka man ir slepeni plāni, kas mainīs visu, bet negribu kādu vēl gaidīt
It kā Tu ticētu tam, ja Tev teiktu, ka nebiju pālī, bet laimīgs

Piedz.