Daudzi nesaprot, kaut šitais nav igauņu reps
Bet vairs necepos, kaut par to jau bij’ daudzi teksti
Naida izpausme? Nezinu, vai izsauks man besi
Kamēr izkaujas citi, es laikam izaudzis esu
Pazūd tas, kas tev bija līdzās, gadi nesās
„Tu nespēj,” – to tev visdrīzāk saka vecāki
Es biju mazs, dzēru naktis, šī bij’ traka dekāde
Piedod, bļaģ, neatceros visus datus detāli
Tā vadu dienas, daru sūdus, radu dziesmas nelaikā
Tās pašas kļūdas, jā, dažas lietas nemainās
Ir bažas, prieks, redzi mana iela nelaistās
Lietus? Pagalms ir kā sala liela negaisā
Klīdu viens, bītu liec tik’ garu
Tas ir brīnums, ka tagad Rīga šķiet tik maza
Tad bij’ Britnija, bet tagad hītu dzied Rihanna
Brīži skrien, dzīve, tā caur līkumiem tik’ vada

Piedz.
Ļauj man apsēsties, atgūt elpu
Kad uzlieku mūziku pazūd telpa
Es sev noticu, un pajūk velni
Audz, tikai bērnam visu gribās dabūt par velti
Gribi paradīzi – dabū Elli
Meklē sevī – slīcināsies alū velti
Es sev noticu, un pajūk velni
Audz, tikai bērnam visu gribās dabūt par velti

Tagad plāni izsisties ar firmu, vai patentu
Vecās dziesmas? Tikai tagad dzirdu to akcentu
Big Pun, Biggijs – mani uz to pielauza viņi
Tagad sevi ieraugu, esmu nedaudz pieaudzis, zini
Mani maina laiks, bet ne par grasi tās finanses
Viss ir būtībā – ogleklis ir grafīts un dimants
Moš’ esmu radīts mūzikai kā tai te radīts ir „Winamp’s”
Laiks rādīs, to nepateiks man rabīns vai imams
Mūsu izbrīns šeit pazūd kā visiem piķis
Ja mēs lidotu arī tas kļūtu ikdienišķi
Nu, vismaz dod te sulūtus, citiem miķus
Ziniet, likšu šajā gaumes karā visiem niču
Es kļūdos, bet to prakse labos
Ar laiku būšu cits, pretrunas, tu saki, sarodas?
Bet nāks pieredze, ko tu iesaki? Es prasu padomu
Sekot idejām, kas radās 30 vai padsmit gados

Piedz.

Došu trakāk, tā kā pats es agrāk nedarīju
To pierādu sev, es tevi pat blakām nemanīju
Un kāpēc? Moš’ to kādreiz atklās terapija
Visas pakāpes kamolu man kaklā neradīja
Dzīve ir matemātika, kur visi fakti jāzin
Man uz takts ir jābilst pat, ja visur līdzi klade jānes
Uz skatuves ir jālec pat, ja bīda mani pālis
Laikam vēl nav pazudis tas labais tīņu maksimālisms
Ja besī, mani diskutēt nesauc
Tavas domas mani netraumē – es ticu sev nedaudz
Uz bīta visu spēju, tu to vari izturēt, nekauc
Kaut esi tik sīks, ka taisi man te diss’u vēl nejauku
Neesmu drūms, kaut reizēm tendēts uz klusumu
Es pasmaidu, kaut vai tik’, lai trenētu muskuļus
Zini, pat sirmā vecumā, kad beigas mani skars
Būšu pietiekami bērnišķīgs, lai teiktu man ir garš

Piedz.