Es rauju ārā matus pēc katra panākuma
Tā lēdija, kas man tīk man kļūst pārāk tuva
Arī besī, ka zinu, kā bīdīt tālāk runu
Un apdirst klaunus tos, kuri plātas tupi
Ja jums žurkas ritenī, man ir prātā putni
Zvirbuļi, piemēram, kuri ārdās klusi
Jūtu jocīgu pozitīvismu, kad kaut kas noiet greizi
Kā izskrienot pliks uz ielas, kliedzot – „Maukas, dodiet beigt!”
Mana mazā dvēselīte – jā, kaut kas notiek šeit
Tas būtu ļoti jocīgi, ja kāds nospiestu feikus
Tas nebūtu īsti tīri, ja būtu tikai skaistas naktis
Un, ja dirsēji pēkšņi teiktu, ka nav fake, bet baigi labi
Varbūt uzprasos, bet, zini, es citus sviestus neprotu
Ja pietrūkst problēmu es bieži viņas tieši nerodu
Bet izeju uz ielas, sakot skinhediem, ka repoju
Es bišķi pagruzos, ja es pārāk lielu uztinu
Un dusmīgs aizeju, ja ir pārāk liela publika
Tas moments, ko tu lolo – dzīve tas ir savādāks
Kad tu sasniedz to, vai pat, ja īsti tas nav saskatāms
Aizgriezies prom, un dod tam brīdi īsām atvadām
Sajūti krīzi, un lien pēc citas cīgas kabatā

Tā sūda burvība zūd kā jaunība gadu laikā
Tāpēc efekts ir pretējs, kad es daru vairāk
Lai sasniegtu, varbūt visa tāda Rīga ir
Pag’, īsziņā man rakstīts, ka kāda mīl mani
1 tāda meitene, pie tam – simpātiskā
Jūtos sūdīgi pat, ja reti džekiem iznāk šitā
Izslēdzu telefonu, ārā visai košs ir laiciņš
Atomsprādziens varētu to izdaiļot ar gaismiņu
Un lasot šito tekstu, es izsakos ar smaidiņu?
Jo, skatoties uz labo ir tāda jocīga sajūta
Kā no malas vērojot spocīgu pajūgu
Naktī, kas mūžiem ātri no rīta pazūd
Kā spoku stāstos – gaismā nokrīt un pajūk
Es pat nepriecājos, sazin, kā ierakstot dziesmas
Jo parasti skeptiski tajās ieskatos bieži
Pierakstot liekas kļūdas, tām ātri iedalot vietas
Nejautā neko, aizveries un karo klusi
Pats šito saprotu, šaudījies kā kamols drusku
Ja izdošu šo, tad esmu mainījies uz labo pusi