Supermeikaps

Mūzika: Edavārdi. Ierakstīts studijā PKI 2009. gadā.

Bija sapnis, kurā man galva vēl uz liso
Liku jau repu diskos
Nesaprotamu naidu daudz metu diss’os
Sapnis pēc kura sev jau neuzticos
Mani sauca Zakarijs, es dzēru naktis
Pelnīju naudu, rokot tev ērtus kapus
Dēļ sarkanās krāsas es slēpu acis
Un ienīdu, ko dziesmās es bēru pats
Ideālu nav, digitāli dirsā līdu
Un krimināli sūdi, zini, likās sīki
Draugi bija divi, tādi, it kā īsti
Tikai geji, kuri lineālus dirsā bīda
Kroplām maukām baigi lepni bēru
Ļoti tekstus lētus maiga seksa dēļ
Es ar sifilisu pimpī un kaklā vēzi
Kā rindā bez preces – tikai pastāvēju
 
Pēkšņi atmodos, lēni padodot
Naudu priekš biļetes ērmam lakotos apavos
Jūtos pretīgi, jo es zinu, lūk
Kā tas ir, kad esmu viss, kas negribu būt
Tas sapnis bij’ tik īsts, ka vakaros rakstot
Šķiet, ka tā bija dzīve, un tagad es sapņoju
Kad kļūdos, vai visu padaru debīlu
Bieži es to Zakariju saskatu sevī
Kāds man teiks – „Kā tu tā runā?”
Bet arī Hitlers bij’ sākumā humāns
Viss varētu būt meli, klāts ar pūderi
Zeme un gaiss, visu krāsu būmeri
Slimi džeki, kuri drāž pat pūdeli
Ūber zemes, kur karu sāk par ūdeni
Man ir drusku fobija, ka butaforija
Ir mašīnas, mājas un luksafori pat
Tāpat kā filmās, kur Stalone, bļaģ
Reālais tā skatoties attālinās
Es baidos 1 pamosties akvārijā
Pieslēgts pie vadiem, ar ventiļiem porās
Par spīti gadiem – embrija pozā
Bail kļūt par to, kam drūmas domas
Liek sagriezt manas un jūsu rokas
Šķiet, ka tāds jau kļūstu, kad kļūdas rodas
Bet, ņemot alu un dzerot brangu malku
Zinu, ka tā nav, kā redzot Santa Klausu
Un šī ticība ģērbsies kristalā, laimīga
Jo tieši tā parasti izrādās taisnība




Top