Paranoja

Mūzika: Pionieris. Ierakstīts studijā PKI 2008. gadā.

[Edavārdi]
Mani vēro citu cilvēku acis
Viņi visi tēlo, plus bildē pases
Viņi domas caur zilbēm lasa
Tie kas – „Kas ir tālāk?” ar brillēm prasa
Viņi kreisi kā grillēts lasis
Tiem tas jāslēpj kā filmēts akts
Viņi atņem kripatas un sūkstas
Viņi visi ir ķirzakas un čūskas
Tā liekas par katru, kas nāk pretī
Ja man „Kā iet?” prasa tā debīli
Tad es atbildu prasti – „Tā, vecīt.”
Bet gribu atcirst asi – „Klāt nelīst!”
Vieni mani uztver kā Nelly
Jo platas bikses un prāts debīls
Šīs ir vecas likstas kā Zenīts
Ja nejūties čsita kā derīgs
Es redzu jūs no sienu spraugām
Tik’ ar meliem var šo dienu baltāku
Padarīt, jo šo lieku galdā
Lai var pamanīt, kas notiek zem altāra
Visi apzinīgi piš ar kāju
Kamēr labsirdība ir vājums
Vietā, kur katrs ir letāls un king pin’s
Man pietrūkst šis slepkavas instinkts
Katrs 3. ir naida pilns tips
Kurš sēž mājās un taisa kill list’us
Daudziem sirdsazpiņa nebūtu slogs
Ja par sliktām izdarībām nebūtu sods
Tāpēc es ļoti maz uzticos
Mani indēs droši pat uztinot
Tāpēc sēžu viens tāds drūms un saguris
Jo man ir paranoja, kurai grūti pazust
 
[Skutelis]
Es neguļu – bail, ka pamodīšos zārkā
Uz mani visi skatās, pat balodīši parkā
Man laikam izseko tas kamzolītī sārtā
Un vēlas sadedzināt – kā katoļi – uz sārta
Lai gan sodus pieņemts delikāti nest
Svešas acis mani noēd kā delikatesi
Es velku botas, lai pēdas neapēd trotuārs
Un veltu mokas, lai rētas sadzīst kā norunāts
Miesā šaubīgas vielas
Un mans skaistums liek man apšaubīt Dievu
Uz ielas visi vienādi, līdzīgi kā klišejas
Es aizeju no pūļa kā Frīdrihs Nitše
Ja vēlos pazust dūmos, man vajag ūdeni, jo acīs akmens
Skatos almanahā, jo tas, kā sacīt, – saknes
Sievietes mani nepamet, jo nespēj pacelt
Un cīnos, jo diena pienākumus nemēdz atcelt
Azazello – un kamēr Viņš nebūs miris
Es būšu ciets rieksts tāpat kā Brūss Vilis
Kad vienam Harijs Poters, citam – Aristotel(i)s
Jā, man arī pofig. Vecīt, kur ir popers?
 
[Eliots]
Un tie visi komentāri? Beidziet laizīt man pautus
Trešdaļai no jums es labprāt raidītu pa ausi
To pašu roku, ko tev sniedzu klubā smaidīgs un jauks
Un tu nenojaut, cik patiesībā naidīgs un ļauns
Ir tas spēks, kas liek man naktīs vaidēt un kaukt
It kā kāds ar asu skalpeli iekšā graizītu man audus
Kad es pamostos kliegdams, man ir bailīgi un auksti
Un vairs nemēģinu iemigt, sēžu gaidīdams ausmu
Cik nakšu esmu pavadījis skaitīdams aunus
Tikai negribu beigt kā Vincents – graizīdams ausis
Vai tā kā mans vectēvs – šķaidīdams traukus
Man labāk patīk tos tukšot, šķaidīt un jaukt
To visu, kas ir plauktā un ir taisīts no grauda
Varbūt kādu dienu es būšu tiešām laimīgs un gauss
Un man būs mājas, kurās vienmēr būšu gaidīts un saukts
Smagu darbu dienu aizvadījis, taisīdams naudu
Saviem bērniem, kam ķiķināšu mainīdams autus
Bet laime ir jēdziens, kas ir mainīgs un trausls
Zinu – labāk dzīvot šodien, nekā gaidīt ko jaunu
Tomēr gaidu mañana, kas varbūt aizdzīs tās šausmas




Top