Gribēju, Kā Labāk

Mūzika: Edavārdi. Ierakstīts studijā "Netīrās Cilpas" 2012. gadā. Teksts tapa, iedvesmojoties no Boba Dilana dziesmas "Isis".

Es izskatījos nemirstīgs, kā saniķojies ar nāvi
Mans katrs solis bija paziņojums, ka nāku
Katrs teikums svarīgs, tā kā pareģojums ar prāvu
Fanu pulku, es plūdu, cits sapiķotu par tādu
Mēs ienācām dziedot, visi planēja tad pakaļ man
Priesteri sauca sargus, tie kavējās līdz vakaram
Es sludināju, lai gaismu slavētu kā atskaņas
Ka katrs ir īpašs, un ka planēta ir apaļa
 
Es gāju ar neapautām kājām, lai es varētu just Zemes silto elpu.
Kad es prasīju: „Vai es varu to nobliezt?”, tauta teica, es varu.
Viņi uzsāka teikumus, bet es tos pabeidzu.
Kad es runāju, mans spieķis pārvērtās par mikrofonu.
Mēs ieturējām launagu, lai parādītu cieņu tālajam ceļam ko veicām.
Tad es parādīju virzienu, un viņi uzbūvēja ceļu.
 
Mēs devāmies uz templi, un bez plašas maskarādes
Un pirmais, ko dzirdēju, bija kases aparāts
Apgāzu stendus, uz grīdas izbira zelts
Šī vieta nav tirgus, jūsu izbrīns ir velts
Mēs svinējām vakarā, alus lija no kausa
Spriedu: „Tas, ko darīju šodien, moš’ bija par daudz.”
Bet pūļa gaviles apbur un maitā
No katras par mani paceltās glāzes es apskurbu vairāk
 
Mana apziņa izšķīda alkoholā un uzslavās kā cukurs.
Es aizmigu, un visi apklusa, lai dzirdētu, ko es sapņoju.
Bet es nesapņoju, es biju piedzēries, es biju noguris.
 
Kad es pamodos, es biju piesists pie krusta
Pūlis tas pats, bet manas dziesmas dzied klusu
„Kas notika?!” kliedzu, man kā liesmas griež dusmas
Līdz es pamanīju, ka citam uz ielas sviež puķes
Kā tad ar mani? Retais žēloja vai nolika
Centos pievērst uzmanību, tēloju, ka nomiru
Kāds teica: „Re, kur vandālis, kas jēlības nes!”
Ja runa iet par templi, cienītais – tas nebiju es
Noiets etaps, lai par mani domātu pat drusku
Visiem bij vienalga, un es nokāpu no krusta
Dzīve ir kā ceļš, ko tur padarīt, gana bēdas
Es gāju meklēt kādu, kam parādīt manas rētas
Atpakaļ mājās un atkal atpakaļ rutīnā
Atkal biju „nekas” es, un nevis vakara rubrikā
Manas asinis nožuva, kad pārkāpu pār lieveni
Gribēju kā labāk, sanāca kā…vienmēr
 
Man bija labākais plāns pasaulē, kā pacelt piķi
Skeptiķi teica: „Prāts satraumēts,” man, „atcel visu!”
Vajadzēja tikai savākt grupu, ko pieskatīt
Lai dzirdētu sirēnu dziesmu, un tad to pierakstīt
Ļoti vienkārši – mani piesies pie masta
Jums būs ausīs vasks iekšā, liesiet to paši
Tad sarakstīšu dziesmu – saldāku kā lieliski našķi
Naudu dalam vienādi, lai nav tie dienišķie kašķi un viss
 
Es vienmēr esmu bijis sapņotājs.
Un nez kāpēc nekas tā neveicina fantāziju kā tukšs maks.
Es nenomēru 7 reizes. Es metu cirvi ar aizvērtām acīm un nākamajā rītā lasu laikrakstus, meklējot savu vārdu.
Mani argumenti bija viegli apgāžami, bet mans entuziasms bija lipīgs.
Manas acis bija neprātīgas, bet mani vārdi bija pati loģika.
 
Mēs izbraucām saulainā dienā, kad strādā galva kā pienākas
Mūsu burai krāsa baltāka bij’ kā pienam
Gar salām ar klinšu grēdām stāvākam kā sienas
Sadzirdēju balsis – cik savādi skan tā dziesma
Es to gribu likt sev repītā kā diskus
Tā dod galvā daudz spēcīgāk kā viskijs
Es izrāvos no virvēm – kur man tas prāts bij’
Raujot vasku no ausīm, sakot: „Jums tas ir jādzird!”
 
Es pamodos pālī, guļot krasta kāpās
Vai tiešām es esmu šeit, vai tikai gļuko, kas man rādās?
Par to, kas bija vakar, štukot atkal jāsāk
Nav atslēgu, pases un arī, šķiet, ka jakas, tā kā
Lai tā uzvestos, ir jābūt tak trakam pilnīgi
Ieraudzīju biedru – viņš bija ierakts līdz kaklam smiltīs
Viņš teica, ka mēs viņām izmaksājām kopā uzreiz
Un tad es sapratu, ka viss ir nogājis greizi
Mūs apmānīja, tā kā sīkus ķiparus
Numurā, kuru iedeva viņas, trūka trīs ciparu
Saburzīta cīgu paka tagad liekas mīļa
Jo vienīgais, kas sanāca, bij’ atstāt vienu rītam
Un es gāju mājās, aptverot tik daudz
Ietinos kuģa karogā, lai patvertos no saules
Paģiras beidzās, kad es pārkāpu pār lievieni
Gribēju kā labāk, sanāca kā… vienmēr




Top