2009

Mūzika: Tablis. Ierakstīts studijā "Netīrās Cilpas" 2012. gadā. Teksts tapa, iedvesmojoties no PKI daiļrades.

[Melikols]
Daudz retāk radīti pa TV, kā Kolina Farela filmas,
Bet ar zvaigznēm deguna galā kā Ostina Pauersa brilles.
Un nekuram naidu, tā ka Hitlers holokausta ārprātā
Un zvaigžņu slimība neskar, rakstam kosmonauta skafandrā,
(Wassup!) Mēs plosam bītu kā zombiji paiku,
Ar sirdi rindās, un ne tāpēc, lai nosistu laiku,
Bet gan mīlestība, dzelžaina kā Optimuss Praims,
Un to saku no sirds, nevis ar snobisku smaidu.
Ar nāsim vēlme tikt pie koka, kā lapas ar piepi,
Lai zem tā krītu pilnīgi gatavs kā rieksti, (!),
Bet koks par dārgu, tāpēc tas ir “viķa”, kā Lapčenoks,
Un kožu tā, it kā būtu trakumsērga, un kālab nekost?
Tāds es biju, pirms es visu sāku izlikt rīmēs,
Un tā rezultāts bij’ letāls kā Limp Bizkit dīdžejs,
Tagad treki palīdz savaldīt man paša stresu;
Rindas mērķī trāpa kā asasīns ar arbaletu.
Tas nozīmē vairs nenonākt ar saviem vārdiem pretrunā
Un to, ka nebūs tā, ka mani rādīs Degpunktā.
Es saņēmos un pašķīros ar savu pagātni.
Un ja tā saku tas ir “true!“, nevis masku parāde.
Par spīti visam es šīs repa spēles spēlētājs būšu
Uz bīta met ciet, it kā būtu zem sēnēm kā sūnas.
Par to, kā ieskaitīt, es nemoku pelēkās šūnas:
Bērnībā bimbājot drebēju — trenētas lūpas!
 
[ansis]
Mēs skrienam to rap sūdu, līdz pietrūkst elpas,
Bet tu domā, ka labi plūstu, jo es pielūdzu velnu;
Es skanu labāk, kad es ierūsu, dēls. (Gatavs sprāgt!)
Un ja hiphops ir zem zemes, tad es aplaupu nāvi, tu šoreiz
Pataupi vārdus (jā, puika, paklausi brāli!),
Ne velti, kad tu repot beidz, tikai aplausi sākas.
Repot ir viegli. Liriķi teiks, ka tā nav;
Astoņas rindas un miķis ir beigts, man vajag jaunu.
Pietiek kurināt, vajag dedzināt nost un ja tu
Redzi Latvijā repu, tu redzi manu rokrakstu.
Bēg pravieši, kad redz mani krustcelēs ar melnu
Karieti, jo līdzi dēmonus es velku bariem.
Patiesība repa Kangarus baida, kad tie aiz
Frontes klubā dejo Oppa Gangnam stailu, bez komentiem.
Te beigās visu pierādīs rīmes,
Divas strīpas starp mani un īstu — tā ir vienādības zīme.
 
[Edavārdi]
Atpakaļ uz tās dirsas. Atskaņas jau sprāgst, birst
Varam arī bez tā, ja Tev pakaļa jau tā svilst
Un mēs sākam spridzināt kā Katiņā, ja kāds bilst
„Šeit nav naudas”, bet pēc konča kabatās ir kāds simts
Klapatas, kas klāt līp, sadalās, kad sākas bīts
Pamēģini pameklēt ko trakāku, ja sāc nīst
Uzliec vakarā mūsu plakātu, tad būs bārs pilns
Nebūs gabalu, kas ir pakaļā – tas ir tāds stils
Dziesmas uz jūsu sirdīm pamatā kā tilts
Tāpēc vienmēr stāvam mēs te pie pavarda kā plīts
Ja Tu arī tā dienas pavadi, nāc līdz
Ja es to padaru, tad to jau pa gabalu kāds dzird
Traki reprezenti nav vēl vēsture kā Big L
Man nav garīgais bads, bet dvēselei ir diēta
Es nebaidos no kļūdām, pat ja paziņos, ka sūdu bliežu
Perfekti te ir tie, kas sadzīvo ar trūkumiem
Daru vairāk, kā liela daļa reperu, bļe
Pat ja piektdienas pavadu pālī kā Rebecca Black
Un es ceru ,ka pamani arī tās detaļas, bet
Man nevajag parādi parīt vai medaļas te
Es tāds, kā visi citi, reti paveicu ko labāk
Un mani tikai pamana, jo pateicu to skaļāk
Kad sastādu teikumus, te tos nopeļ un aprāj
Jo izteicēju izmetu, bet locekli atstāju
 
[Eliots]
Pazemes poēti. Spīd repa debesīs kā Haleja komēta
Pēc konča salejam MOET, jūs ātri sametat monētas
Par tām mēs iepilinam soļķi bākā, paņemam kolēģus
Un braucam atpakaļ pie lielpilsētas aleju bohēmas
Karsti treki, lejupielādējot sacepas modēmi
Kultiem nesekojam, ticam sev un apejam totēmus
Klibu rīmju autori citiem likšot padeni ar protēzi
Labāk kariniet uz nagliņām tās ateju poēmas
Šīs rīmes pasargā no elkiem un no zeltītas krāsas,
No magu veltīta lāsta, kas nāk no Elvīras klāsta
Un dziedē traumas dziļi dvēselē kā delfīna glāsti
Radot vairāk aklu sekotāju kā termītu māte
Bet tie kam acis ira pašiem, tiem es veltīšu vārdus
Vēlot veiksmi, izdošanos, pilnas benzīna bākas
Beigtus prezidentus kontā kā Hārvijam un Būtam
Un daudz mīlestības kā Mārlijam vai Wu-Tang




Top